|
Partneri |
|
|
Saites |
 |
 |
Elizabete stāsta par savu pieredzi nometnē Austrālijā
Austrālijā, Kvīnslendas štata pilsētā Sunshine Coast, pašā Klusā okeāna krastā, no 2. augusta līdz 8. augustam notika Lauvu kluba nometne. Tajā piedalījās 20 dalībnieki no 11 dažādām valstīm (ASV, Austrālijas, Austrijas, Francijas, Itālijas, Japānas, Kanādas, Nīderlandes, Rumānijas, Somijas, kā arī Latvijas). Tās laikā bija iespēja ne tikai paukoties, iemācīties sērfot, airēt pa upi un piedalīties citās aktīvās atpūtas atrakcijās, bet arī iepazīt Austrālijas dabu un citu valstu kultūras, kad to pārstāvji prezentēja savas valstis, kā arī ļāva iepazīt viņu personības nometnes laikā.
Lai gan brīdī, kad notika nometne, Austrālijā bija ziema (vidējā temperatūra ap 22 grādiem pēc Celsija), nekas neatturēja lielākos ūdens mīļus – Somijas un Itālijas pārstāvjus – mesties okeānā ar visām drēbēm jau pirmajā vakarā, liela daļa gan atturējās, jo tiem bija bail no haizivīm, medūzām un ūdens čūskām, taču kā beigās izrādījās haizivis attur speciāli ūdenī ievietoti tīkli, čūskas – kā jau ziemā – guļ, bet īpaši dzīvībai bīstamas medūzas tajā apgabalā nav sastopamas. Viļņi Klusajā okeānā bija ļoti milzīgi, pat bīstami, taču nometnes vadītāji jau pirmajā – iepazīšanās vakarā – bija pieaicinājuši ūdens glābējus, kuri paskaidroja, kāda ir okeāna daba un no kādām aktivitātēm vajadzētu izvairīties, esot ūdens tuvumā. Pirmais vakars kā jau vienmēr jaunā kolektīvā bija mierīgs, visi vairāk vai mazāk izmantoja iespēju iepazīties ar citiem. Jau pirms nometnes dzīvoju vienā pilsētā ar meiteni no Kalifonijas un puisi no Kanādas, ar tiem abiem arī nometnes laikā bijām ļoti labi draugi. Lai gan bija paredzēta arī vietējo aborigēnu no Gabi-gabi cilts uzstāšanās, tā tomēr nenotika, bet nometnes organizētāji atvainojās, atzīstot, kā šī nometne notiek pirmo reizi.
Visas nedēļas laikā aktivitātes tika saplānotas pēc diezgan interesanta grafika - no rīta līdz pat pusdienai notika aktivitātes ūdeni, pēc pusdienām – tika būvēta komanda jeb tika radīta uzticības sajūta vienam pret otru (Team Building) ar dažādu spēļu palīdzību, pēc launaga bija iespēja nodarboties ar sporta spēlēm, kas citreiz notika ūdens krastā, citreiz speciālajos laukumos. Laiks pēc vakariņām vienmēr bija organizētāju pārsteigums, lai gan divi vakari bija paredzēti valstu prezentācijām, pārējos tika organizētas nakts aktivitātes (viena no tām pat ballīte baseinā). Visinteresantākās aktivitātes man likās sērfošana, paukošanās un milzu šūpoles (apmēram 9 metru augstumā), jo šīs lietas darīju pirmo reizi un tās man vienmēr paliks atmiņā. Neaizmirstama bija arī airēšana pa upi, kurā pat esot krokodili, tos gan neredzēju, bet tā kā biju vienā laivā kopā ar temperamentīgu austrieti, kurš sacentās ar citiem puišiem, mūsu laiva apgāzās. Smieklu pavadīti mēs izkāpām krastā un konstatējām, ka mums ticis visvairāk prieka no šīs aktivitātes. Interesants bija arī krokodilu mednieka Stīva Irvina Zooloģiskā dārza apmeklējums, kurā bija apskatāmi gandrīz visi īpatnējie Austrālijas dzīvnieki, piemēram, ķenguri, vombati, koalas, emu, valabiji, ehidnas, dingo, kā arī citi – ziloņi, tīģeri, krokodili un čūskas.
Pēdējā dienā nometnē valdīja tāda saspringta atmosfēra, jo visi pa šo īso laika sprīdi bijām tā satuvinājušies, ka bija grūti apzināties, ka tūlīt jāšķiras. Runājām pat, ka nākamgad visi brauksim uz vienu un to pašu nometni. Lai gan tā tobrīd nelikās, vēl aizvien uzturu kontaktu ar daudziem jauniešiem no šīs nometnes, liela daļa esam reģistrējušies vienā ārzemju portālā, kur maināmies ar bildēm, dalāmies iespaidos un uzzinām, kā visiem iet. Pavisam drīz braukšu uz Austriju skolas apmaiņas programmā un tur satikšos ar jauniegūtajiem draugiem no Austrijas. Visi izrāda lielu laipnību un piedāvā braukt ciemos. Sākotnēji likās, ka varētu būt liela valodas barjera, taču pa trim nedēļām, kas pirms nometnes tika pavadītas Austrālijā viesģimenēs, arī tā vairs nebija problēma, grūtāk gāja tikai japāņiem, kuri ieradās Austrālijā tikai uz nometnes sākumu, taču viss kolektīvs apņēmās skolot 2 japāņu meitenes un puisi pa brīvajiem brīžiem. Iepriekš likās, ka nekad nenāksies izmantot vācu valodas zināšanas, taču tās pavisam labi noderēja, jo varēju iesaistīties sarunās ar austriešiem, pēc pāris dienām jau puslīdz varēja saprast, ko runā arī itāļi, nekad nebiju iedomājusies, ka viņu valoda tik līdzīga spāņu. Man gan īpaši nepatika, ka nometnē bija vairāki pārstāvji no vienas valsts, līdz ar to viņi tā kā nedaudz atdalījās no pārējiem, taču tā tas bija tikai pašā sākumā.
Uzskatu, ka nometne bija izdevusies, cilvēki tajā bija ļoti labsirdīgi, laipni un izpalīdzīgi. Jautrība valdīja katru mīļu brīdi, visjautrāk gan gāja, kad kādu vakaru centāmies burtiski pārtulkot anekdotes no mūsu dzimtajām valodām. Spēlējām dažādas spēles, dalījāmies pieredzē, atbalstījām viens otru, kā arī uzticējām noslēpumus. Mūsdienās cilvēki ļoti reti uzticas viens otram, jo bail, ka noslēpumu neatklās kādam citam, bet, esot šādā multikulturālā nometnē, par to nav jāuztraucas, jo zini, ka kopīgu draugu jums nav un savtīgu mērķu arī. Visvairāk to laipnību un izpalīdzību izjutu tieši priekšpēdējā dienā, jo, spēlējot tenisu, gadījās neveiksme, un es izmežģīju potīti, nevaru pat iedomāties, kāda būtu attieksme pret mani Latvijā, taču tur visi man palīdzēja – cits atnesa ledu, cits palīdzēja aiziet uz vakariņām, cits atnāca un parunājās, kad biju viena un nevarēju piedalīties aktivitātēs, palīdzēja pārsiet potīti un deva padomus, kā ātrāk to sadziedēt, jo nākamajā dienā biju iecerējusi doties uz Sidneju, lai aplūkotu Operas namu un Hārboras tiltu, bet tad vēl priekšā garais un nogurdinošais apmēram 28 stundu lidojums uz Latviju.
Lai gan tieši tālais ceļš man nedaudz lika šaubīties, beigās tomēr sapratu, ka tas ir mazsvarīgs, salīdzinājumā ar to, ko ieguvu – jaunus draugus, kultūras pieredzi, valodas attīstīšanas iespēju, daudz neaizmirstamu iespaidu, neatkārtojamās Austrālijas dabas ainu, kā arī mācību, ka cilvēki, kaut no citām valstīm nākuši, ir tādi paši kā mēs.
|
|
