Atmiņas par pagājušā gada nometni Šveicē

Pateicoties Bāzeles Lauvu kluba finansiālam atbalstam, nu jau trešo gadu pēc kārtas, vienam jaunietim no Latvijas tika dota iespēja piedalīties pilnībā apmaksātā Lauvu Starptautiskajā Jauniešu apmaiņā Šveicē. Šogad apmaiņā piedalījās Aizkraukles Novada Ģimnāzijas skolniece Monta Liepiņa. Monta stāsta par nometnē gūtajiem iespaidiem un Šveicē pavadīto laiku.

 Manuprāt, labākā iespēja kā gūt pieredzi un mācīties ir visu to, ko lasi grāmatās, darīt praksē. Ja man būtu uzdots uzdevums gūt priekšstatu par Šveices valsti kā neatkarīgu 21. gadsimta valsti, visticamāk no grāmatām vai interneta sniegtās informācijas, es nespētu gūt pat vienu simtdaļu no tā, ko es guvu to visu piedzīvojot reāli- sataustot kalnus, padzeroties dzidro avota ūdeni, našķējoties ar šokolādi vai sieru, vai vienkārši izdzīvojot doto mirkli.

Pirms došanās uz ārvalsti, man tika teikts, ka dzīvošu viesu ģimenē. Kas bija pirmais, kas man iešāvās prātā? Skaista ģimene, ar daudziem bērniem, kas dzīvo dzīvoklī un strādā 12 stundas dienā, lai varētu uzturēt ģimeni. Gluži identiska situācija, kāda tā būtu Latvijā dzīvojošai un strādājošai ģimenei. Tomēr nē, es kļūdījos un pamatīgi. Lidostā mani sagaidīja mans „viesu” tētis, kurš izskatījās starojošs un gaužām jauns. Viņš bija atbraucis ar manu „viesu” māsu, kura bija no Polijas. Bērnu viņiem nebija. Iemesls? Viņi bija pārāk aizņemti ar darbu un bērniem viņiem vēl laika neesot. Es pie sevis domāju- ar ko tad viņi nodarbojās? Iekāpām glaunā mašīnā un devāmies uz tā saucamajām „mājām”. Piebraucot pie viesnīcas, es domāju: „Ko mēs te darām?” bet, kamēr domāju atbildi uz jautājumu, tētis noteica: „Esam klāt”. Tātad, īsumā, mana ģimene sastāvēja no diviem cilvēkiem, kuri bija aptuveni 30 gadus veci, jāatzīst, ka sirdīs viņi joprojām bija pusaudzi, gluži kā es ar „māsu”. Mājas vietā viņiem piederēja viesnīca, katrai mums tika sava istaba, vannas istaba un visas pārējās ērtības. Bez šaubām, viesnīcas pirmajā stāvā atradās liels restorāns un bārs. Sistēma bija tāda- Ja mēs kaut ko vēlāmies, mēs ejam meklēt savu ģimeni, bet, ja nevaram to atrast, tad dodamies lejā uz restorānu un mums visu palīdzēs atrast un sagādāt. Sistēma skaidra. Mēs bijām prioritāte, jo uz divām nedēļām mēs bijām priekšnieku bērni. Tik dīvaini bija, ka tās divas nedēļas man un otrai meitenei viss bija kā uz paplātes uzlikts. Lai gan, protams, es, kā jau latviete, teicu, ka vēlos palīdzēt un tā arī darīju, tīrot istabas, palīdzot restorānā vai tamlīdzīgi. Pretēji bija meitenei no Polijas. Viņasprāt, tā viss esot paredzēts, viņa ir viešņa.. un nedarīja neko citu, kā sēdēja vien savā istabā, un skatījās televīziju, kamēr es strādāju. „Galvenais atstāt labu iespaidu” pie sevis visu laiku domāju. Man momentāli radās iespaids par poļiem. Divas nedēļas paskrēja vēja spārniem. Kopā ar savu ģimeni pabijām visās iespējamās vietās- pirmkārt, liels piedzīvojums man bija apgūstot Šveices virtuvi, kas ir kardināli savādāka nekā Latvijā. Lai gan, esot Šveicē, es apguvu ne tikai pašu Šveices virtuvi, bet mana ģimene parūpējās par to, lai mēs apgūtu arī ķīniešu, itāļu, japāņu, franču un citas virtuves.  Liels bija viņu izbrīns par to, ka Latvijā galvenais ēdiens ir tieši kartupeļu ēdiens, jo viņiem tādi kā kartupeļi ir ļoti reti sastopami, ja neskaita pusfabrikātus, kas ir uz katra stūra. Divu nedēļu laikā es, ne tikai apguvu daudz ko par Šveici un tās kultūru, bet arī devu priekšstatu par savu valsti kā tādu. Jāatzīst, ka es māku radīt labu priekšstatu, par ko pašai prieks. Neņemot vērā virtuvi, mēs, protams, devāmies pa Šveices lielākajām pilsētām un apskatījām daudz interesantus objektus, arī iepirkāmies un nepārtraukti fotografējāmies. Es pamazām sāku adaptēties Šveices vidē, un, tas, ka es visapkārt redzu tik dievišķīgu skaistumu, man ar laiku likās pašsaprotams. Skumji bija tad, kad bija jāatvadās no viesu ģimenes un jādodas uz nometni, kur viss sāksies no gala. Mēs ar meiteni no Polijas smējāmies un teicām, ka mūsu viesu ģimene tiešām mūs ir izlutinājusi un būs tik grūti pierast pie citiem apstākļiem. Viss viesnīcas kolektīvs bija tik tuvs sirdī, katrs pavārds, katra viesmīle, mamma un tētis. Tik mīļi un tuvi, bet jālaiž vaļā. Neraudāju, turēju visu sevī, jo, es jau zināju, ka pienāks tāds mirklis, kad būs jālaiž vaļā. Nekas šajā pasaulē nav uz paturēšanu. Tētis mūs pavadīja uz nometnes vietu, ieradāmies un sapratu, ka viss tas, kas notika divu nedēļu garumā, ir nonācis līdz finiša taisnei. Kad tētis devās uz mašīnu, es apskāvu viņu un pateicos par lielisko laiku, ko tas mums ir sniedzis. Apbrīnoju tādus cilvēkus, kuri neskatoties uz to, ka vada biznesu un ir darbos līdz ausīm, spēj pieņemt pie sevis divas pusaudzes un atveltīt daudz laika arī tām. Reiz viņi būs ideāli vecāki, par to es nešaubos.

Redzot kā aizbrauc mana tēta mašīna, es sapratu, ka piedzīvojuma otrā daļa ir sākusies, tikai šoreiz tās vairs nebūšu es un mana „viesu” māsa, bet gan 34 citi cilvēki no visas plašās pasaules, katrs ar saviem untumiem, kultūru un izpratni. Katrs savādāks.  Nenoliegšu, ka man ir problēmas ar komunikāciju, tieši pretēji- esmu lieliska runātāja un māku draudzēties, tieši tāpēc es atradu kopīgu valodu ar katru cilvēku, kas bija nometnē. Jāatzīst, ka pirmajās dienās bija vērojama neliela nedrošības sajūta, viss bija mazliet nezināms ,tomēr rosinot sarunas un visā ejot cauri kopā, tas ātri mainījās. Pirmajās dienās mēs devāmies airēt pa upi, garšot Šveices nacionālās desiņas, apmeklējām galvaspilsētu, redzējām lāčus, braucām ar skuteriem pa pilsētu, piedalījāmies fermeru sacensībās, apguvām teorijas par Šveices lauksaimniecību, apmeklējām lielāko ēku kompleksu, ko es savā mūžā biju redzējusi, kas atradās Bāzelē, un kurā ražoja zāles. Ar laiku visa kompānija kļuva ciešāka, bija izveidojušās savas alianses, es atradu kopīgu valodu ar meitenēm no Amerikas un zēniem no Kanādas. Viņa apbrīnoja mani par to, cik labi es runāju svešā mēlē, kamēr tā ir viņu dzimtā valoda. Ceļojums turpinājās, mēs devāmies uz enerģijas stacijām, lielu klosteri, kurš bija saglabājies no viduslaikiem, siera un šokolādes fabrikas, bez tam veicām gardu degustācija, patiesībā, vairākas, un tad bija pēdējā diena mūsu pirmās nedēļas vietā. Bija laiks mainīt dislokācijas vietu, bet pirms tam- mazs saviesīgs pasākums, kur mēs visi devāmies skaisti sapucēti, lai prezentētu savu valsti. Pasākumā atradās visi Šveices lauvu kluba pārstāvji, un vietēji Šveices muzikanti mums sniedza priekšnesumu- meitenes jodelēja, cita meitene spēlēja Šveices nacionālos mūzikas instrumentus, pavecāks kungs pūta lielā ragā, kas izdvesa lielisku skaņu. Šis pasākums bija tieši tas, kas vajadzīgs, lai mēs uzkrātu spēkus nākamajai nedēļai. Otrajā nedēļā mēs ilgu laiku pavadījām savā apmešanās vietā, jo daļai jauniešu brauca ciemos „viesģimenes” un mēs nedaudz prezentējām katrs savu valsti. Interesanti bija uzzināt, cik savādi viss notiek Ķīnā, Japānā un Indijā. Tie bija spilgtākie piemēri, kuros bija vērts ieklausīties. Vienu dienu mēs atvēlējām, lai uzkāptu kalnā un no lieliska ainavas punkta vērotu 1. Augusta svētku salūtu, citu dienu mēs devāmies vērot, kā top Šveices slavenie pulksteņi, apskatījām alas, ūdenskritumus, devāmies dabas takās un apmeklējām muzejus, vērojām lielāko stārķu ligzdošanās vietu Eiropā, un pēdējā dienā nodarbojāmies ar aktīvo atpūtu, kaut kas līdzīgs kā Tarzāns Siguldas trasē. Divas nedēļas bija iztecējušas, bija pēdējais vakars, ko pavadīt visiem kopā, vadība uzrīkoja atvadu ballīti, visi bija skumīgi. Arī es. Šajās divās nedēļās man bija izveidojušies favorīti, kurus es nevaru aizmirst.. tā bija Anna un Mikaela no ASV, Niks, Tenners un Alisone no Kanādas, Tako no Gruzijas, Ida no Dānijas un Lūkas no Zviedrijas. Viņu dēļ es nevēlējos pamest šo vietu, iespējams, ka nekad.. Raudāju, protams, jo apzinājos, ka lielāko daļu no šiem cilvēkiem nekad vairs neredzēšu. Tomēr, jāskatās uz visu no gaišās puses- es iepazinu Šveici, visā dailē un krāšņumā, es satiku lieliskus cilvēkus, kas veidos manu atmiņu.. es iepazinu arī sevi, jo mēnesi es biju viena, tikai ar sevi, es uzlaboju savas angļu valodas zināšanas, bet galvenais- Es mēnesi biju laimīga un apmierināta. Atgriežoties Latvijā bija dīvaini, ka visi cilvēki runāja latviski, tomēr ar laiku es pieradu. Protams, kaut kas velk atpakaļ uz Šveici, vai tie cilvēki vai apkārtne, es nezinu, varbūt Šveices sirds, kas tagad daļu no sevis ir atdevusi arī man. Galvenais ir tas, ka man ir bijusi šāda pieredze un es to nemainītu ne pret ko pasaulē.

Nav izdotas tādas grāmatas vai interneta vietne, kas spētu atspēkot tās sajūtas, ko gūst cilvēks. Nobeigumā varu teikt, jeb citēt Mikaelas no ASV vārdus, kas vienlaikus mani iepriecina, gan skumdina: „Viņi man solīja lieliski pavadītu laiku, bet tā vietā viņi man iedod lieliskus cilvēkus, kurus man ir jāpazaudē tikko iegūstot. Mana sirds salūza 34 reizes šovakar.” Mana arī. Tagad visiem sūtīšu pastkartes, jo jauki apzināties, ka man tagad ir draugi no visas pasaules, kuri neaizmirst, bet turpina viens otru atcerēties un komunicēt. Katram šādu pieredzi, vismaz vienu, es novēlu izdzīvot reizi mūžā un fantastiski apzināties, ka savu reizi mūžā es esmu jau izdzīvojusi.