|
Partneri |
|
|
Saites |
 |
 |
Linda atgriezusies no nometnes Šveicē un stāsta par pavadīto laiku
Pagājušā nedēļā Linda Mateša atgriezās no Lauvu Starptautiskās Jauniešu apmaiņas Šveicē. Linda iespēju pavadīt mēnesi viesģimenē un jauniešu nometnē saņēma pateicoties Bāzeles Lauvu kluba finansiālam atbalstam un tika izvēlēta ar konkursa palīdzību sadarbībā ar RPIVA. Šajā rakstiņā Linda stāsta par redzēto un sajusto.
Mans lielais piedzīvojums kalnainajā un brīnumskaistajā Šveicē mēneša garumā sākās ar brīdi, kad ielidoju Cīrihē, kur ar siltiem apskāvieniem mani sagaidīja mana jaukā viesģimene un Lauvu kustības Bāzelē biedri.
Pirmās divas dienas nespēju pārstāt apbrīnot Šveices vienreizējo dabu. Šīs dienas pavadīju mazā pilsētiņā Weggis, kas ir ļoti īpaša tās atrašanās vietas dēl- tā atrodas Lucerna ezera krastā, kas visapkārt ir kalnu ieskauts. Šur tur kalnu galotnes vēl klāja sniegs. Man, kā Latvijas iedzīvotājai, kur augstākā virsotne ir tikai 311 m, tas likās neparasti skaisti. Turpat brokastis uz terases un skats uz šo neatkārtojamo dabas skaistumu…
Pēc jauki pavadītām dienām Weggis pilsētiņā mans ceļojums turpinājās… Nākamā pietura- Bad Krozingen Vācijā - manas viesģimenes mājas. Jutos ļoti īpaša, ka esmu vienīgā no 35 nometnes jauniešiem, kurai ir iespēja redzēt ne tikai Šveici, bet arī Vācijas skaistākās vietas. Tā nu nākamās 12 dienas centos iepazīt vācu kultūru. Katrai dienai viesģimene bija sagatavojusi aktivitāšu plānu, lai es pēc iespējas vairāk redzētu, dzirdētu un sajustu. Lai arī abiem bija tur pat 70 gadu, nekas par to neliecināja-ne izskats, ne attieksme pret dzīvi. Laiks kopā ar viņiem bija neatkārtojama pieredze, jo šie cilvēki man iemācija un parādīja tik daudz…
Turpat, pāris metrus tālāk no manām viesmājām atradās kapi, kur atdusas rakstniece Zenta Mauriņa. Aplūkoju arī māju, kurā ,savulaik, raksntiece dzīvoja. Šobrīd gan mājai ir iemītnieki, taču tās pagalmu rotā piemiņas akmens Zentas Mauriņas daiļradei. Jutos ļoti lepna, ka nākam no vienas valsts.
Laikā, ko pavadīju kopā ar viesģimeni paguvu apskatīt arī niecīgu daļu Francijas- pilsētu Colmar. Dzīvoju ļoti “pateicīgā” Vācijas ciematā, kas robežojās ar Franciju un Šveici, līdz ar to man tika dota iespēja ielūkoties visās trīs valstīs. Bet ar to mans ceļojums nebeidzās…
Pēc divām pavadītām nedēļām viesģimenē, bija pienācis laiks ievest kārtību koferī un doties uz vietu, kura kļūs par manām mājām nākamās 2 nedēļas. Pils Rothberg- jauniešu hostelis atradās aptuveni 20km attālumā no Bāzeles. Pils atradās kalnainā vietā meža vidū, kas tai piešķīra īpašu auru un nelielu noslēpumainību. Lai arī sākotnēji šķita, ka esam pārāk tālu no civilizācijas, vēlāk šīs sajūtas izzuda kā nebijušas. Nometnes organizatori un hosteļa saimnieki rūpējās par mums kā par saviem bērniem. Pietam, katru dienu devāmies ārpus pils un centāmies atklāt ko jaunu. Katrs Lauvu klubs bija atbildīgs par konkrētās dienas aktivitātēm, līdz ar to kopā tika darītas visdažādākās lietas, kas nu katram Lauvu klubam likās visinteresantākās priekš mums- nometnes dalībniekiem.
Pirmā diena lielai daļai bija pārdzīvojums, jo bija jāatvadās no viesģimenēm un jācenšas pierast pie domas, ka turpmāk būs jāiemācās sadalīt 4 dušas un 4 tualetes uz 35 cilvēkiem. Taču satraukumam nebija pamata, jo visi bijām ļoti draudzīgi un viegli atradām kopīgu valodu. Nav pārliecības, ka tā netiek teikts nometnes dalībniekiem katru gadu, taču mūsu grupa tika slavēta, ka pati jaukākā no visām iepriekšējām, kas mūs patiesi priecēja.
Otrā nometnes dienā jau bijām ceļā uz kalniem, kur pavadījām 2 naktis un 3dienas. Lai arī laiks bija mazliet virs 10 grādiem, silti sagerbušies, devāmies atklāt kalnu pasauli. Šajās dienās iepazinām viens otru tuvāk un centāmies atklāt kultūru un valodu atšķirību. Kopumā nometnē bija sastopami 26 dažādu valstu dalībnieki. Man, kā spāņu valodas cientājai, šī bija lieliska iespēja iegūt priekšstatu par akcentiem, izrunu un vardu lietojumiem no jauniešiem, kas nāk no Meksikas, Spānijas un Argentīnas. Šajās dienās, ko pavadījām kalnu namiņā, iekarojām arī Pilatus virsotni, no kuras ir iespējams redzēt visus Šveices ,joprojām sniegotos, kalnus.
Arī turpmākās dienas bija tik pat aizraujošas. Kopīgi apmeklējām siera un šokolādes ražotnes, guvām ieskatu to tapšanā, kā arī varējām visu nobaudīt paši. Kā jau zināms, Šveices siers un šokolāde ir vieni no labākajiem pasaulē. Apskatījām stalaktītu alas netālu no Francijas, paviesojāmies lielākajā farmācijas ražotnē Šveicē “Novartis”, apguvām un atsvaidzinājām iemaņas kanoe airēšanā. Šīs 2 nedēļas bija tika aizraujošas un interesantas, ka nemaz nav iespējams uzskaitīt visas aktivitātes, ko kopā mums bija iespēja darīt. Gandrīz katru rītu cēlāmies jau 6:00 vai 7:00, lai pagūtu pēc iespējas vairāk, jo laiks, kas mums bija atvēlēts likās par īsu. Protams, nogurums par sevi lika manīt, taču tas neatsver tās emocijas un pieredzi, ko katrs no mums guva.
Pēdējā nometnes diena bija emocionāli ļoti smaga. Lai arī kopā pavadītas tikai 2 nedēļas, tas nepadarīja vieglāku škiršanās brīdi. Vistuvākais kontakts izveidojās ar cilvēkiem, kas dzīvo ārpus Eiropas, līdz ar to bija skumji apzināties, ka, iespējams, redzamies pēdējo reizi. Mēdz tikt-lai sasveicinātos ir nepieciešama minūte, bet lai atvadītos-vesela mūžība…
Šī nometne manā atmiņā vienmēr paliks kā ceļojums, no kura esmu atgriezusies iekšēji bagātāka. Un vienmēr būšu no sirds pateicīga jums-Lauvas, ka man šo iespēju sniedzāt!
|
|
