|
Partneri |
|
|
Saites |
 |
 |
Dārta stāsta kā viņai un Kristapam gāja burājot gar Dānijas krastiem
Šā gada augustā divi jaunieši no Valmieras tika uzaicināti piedalīties Fultona piedzīvojumu nometnē burājot gar Dānijas krastiem. Dalība šajā Starptautiskajā Lauvu nometnē bija iespējama pateicoties Haraldam Drāgeram un Vācijas Lauvām. Dārta stāsta par neaizmirstami pavadīto laiku.
Aprīļa beigās portālā draugiem.lv saņēmu pēkšņu vēstuli ar piedāvājumu piedalīties starptautiskā nometnē, kas ietverot burāšanu gar Dānijas krastiem, turklāt apmaksātu! Paldies par to jāsaka Zanei Kripei no Lauvēnu kluba un manai angļu valodas skolotājai Aijai Atlācei! Negaidot piekritu, jo šādu iespēju nevarēju laist garām.
Tā nu augusta sākumā kopā ar Kristapu lidojām uz Hamburgu, lai tur vācu Lauvu kluba pārstāvji mūs nogādātu Dānijā. Kā izrādās, no Rīgas bijām lidojuši kopā ar divām meitenēm no Lietuvas, ar kurām kopā pavadījām dienu Hamburgā.
Pirmās nometnes dienas notika Dānijā, nometņu kompleksā netālu no ostas. Pavisam bijām 26 cilvēki vecumā no 14 līdz 19 gadiem (galvenokārt dāņi un vācieši, taču visi nemācēja angļu valodu, tādēļ nometnes vadītājas runāja 3 valodās). Tur mūs sadalīja 3 jauktās komandās, un mēs pirmo reizi izdzirdējām vārdu „Bahsmunstring”, kas nozīmēja, ka jānostājas īpašā ierindā. Tajā brīdī šis vārds likās pārāk sarežģīts, lai atcerētos, taču nometnes laikā to izmantoja tik bieži, ka es to nekad vairs neaizmirsīšu... Tā kā nometnei bija arī savi noteikumi, kuri pirmajā vakarā man nelikās svarīgāki par kāršu spēli, tad otrajā rītā biju pirmā, kas izbaudīja sodu par nepaklausību – nācās tīrīt tualetes (visā nometnes laikā to nācās darīt ne vienam vien).
Kad pirmās dienas nometnē bija aizvadītas, devāmies uz ostu sagaidīt ilgi gaidīto burinieku „Fulton”, kas bija mūsu mājvieta turpmākās 8 dienas. Mana pirmā doma bija, ka tas izskatās gluži kā no grāmatas... Kā nekā būvēts 1915.gadā. Pasakaini!
Vispirms kapteiņi mums iemācīja apieties ar glābšanas vestēm, nobiedējot mūs ar skarbo patiesību – ja cilvēks pārkrīt pār bortu, tad visticamāk mirst, pirms vēl kuģis paspēj apgriezties un palīdzēt. Vēl mūs iebiedēja, sakot, ka ar jūras slimību parasti slimojot ap 80% no kuģa iemītniekiem, taču par laimi nometnes laikā tikai dažiem palika nelabi. Vēlāk mums bija jāmācās uzkārt šūpuļtīklus, kuros mēs gulējām. Kopš tās dienas man tā liekas visērtākā guļvieta pasaulē! (gribētos tādu arī savā istabā ierīkot)
Uz Fultona brauciens nebija atpūta vien. Pa komandām mums vajadzēja ne tikai gādāt par ēdienreizēm (kas viļņainā laikā bija diezgan ekstrēms pasākums)un trauku tīrību, bet arī visiem kopā pacelt enkuru, uzvilkt un nolaist buras, tīrīt augšējo un apakšējo klāju. Naktīs pa diviem bija ierādīta nakts sardze (katram pārim 2 stundas), lai uzmanītu situāciju uz kuģa naktī un kapteiņi varētu izgulēties. Rīta maiņai bija arī jāsagatavo mīkla un jācep maize brokastīm. Taču brīvajos brīžos visi, kas vēlējās ko aizraujošāku par ēst taisīšanu, varēja rāpties augšā 20 metru augstajos kuģa mastos un priecāties par skatu no augšas. Vējainākajās dienās, kad kuģis tika lielos viļņos, ar sajūsmu gaidījām viļņu šļakatas sejās stāvot kuģa priekšgalā. Protams, pēc tam attapāmies pilnīgi slapji un patiesi priecīgi!
Ceļojuma laikā piestājām daudzās ostas pilsētās, kuru nosaukumus gan neatceros, taču dāņi no mūsu nometnes izvadāja mūs nelielās ekskursijās pa šīm pilsētām. Bijām tik ļoti pieraduši pie kuģa šūpošanās, ka, ieejot veikalā, paši sākām šūpoties uz līdzenas vietas. Sajūta neaprakstāma...
Tā dienas uz kuģa pagāja nemanot, un gluži negaidot pienāca arī atvadu diena, kad bija žēl atstāt kuģi un jaunos draugus. Daudziem acis bija asaru pilnas...Man šī nometne vienmēr paliks kā gaišas atmiņas par draudzību un kopīgiem brīžiem uz Fultona. Īsts piedzīvojums!
Dārta Šice
|
|
